Līgatnes dabas taku lāču puikām 20.dzimšanas diena
Šis gads Līgatnes dabas takām ir īpašs – divas apaļas jubilejas vienā reizē! Aprit jau 40 gadu, kopš to dibināšanas 1975. gadā, un, jau 20 ziemas ar vasarām mijušās, kad tās par savām mājām sauc divi lāču brāļi – Mikus un Puika. Lācēnu dzimtene gan ir Rīgas Zooloģiskais dārzs. Taču, kopš 1995. gada 23. septembra abi puikas savu ikdienu pavada tieši Līgatnes dabas takās. Kopš tā laika senais latviešu spēka dzīvnieks un daudzu bērnības mīļais pekainis, lācis, daļēji ir kļuvis arī par Līgatnes dabas taku simbolu. Jo, kas zina, ja nebūtu lāču, Līgatnes dabas takas varbūt nekad nebūtu tādas, kādas tās ir pašlaik...
Šobrīd abi lielie pekaiņi vada mierīgu dzīvi labiekārtotā voljerā netālu no Līgatnes dabas taku sirds – „Pauguru” namiņa. Ceļš uz šo mājvietu gan nav bijis no vieglajiem. Sākumā mazos, pāris mēnešus vecos un no Zooloģiskā dārza atvestos lāča bērnus izmitināja mežainā un stāvā gravā taisītā iežogojumā, kas tolaik Latvijā bija pirmais tāda veida voljers nebrīves apstākļos tik lieliem plēsējiem. Lācēni pavisam ātri tajā ieviesa savu „kārtību”, kā rezultātā visi koki tika aso nagu nomizoti un nokalta, zeme tika pārrakāta vismaz reizes desmit, bet nelielais, cauri voljeram tekošais strauts, pārvērsts dubļainā jūrā. Lai arī cik, cilvēkprāt, nepievilcīgs un nožēlojams skats pavērās lejup uz lāču iežogojumu gravā, pašu to iemītnieku acīs tas bija daudzreiz labāks par tīrajām un aukstajām betona grīdām, kas lāčus sagaidītu jebkurā citā vietā. Taču 2012. gadā beidzot pienāca tas brīdis, kad lāču „uzlabotais” voljers kļuva bīstams gan pašiem, gan citiem, un abi brāļi uz laiku, kamēr tapa to jaunā mītne, tika izmitināti dzīvnieku patversmē „Mežavairogi”. Tā paša gada 3. decembrī, Mikus un Puika laimīgi atgriezās mājās. Vēl pēc gada abi savā īpašumā ieguva arī jaunu un plašu pastaigu laukumu, kur joprojām turpina priecēt Līgatnes dabas taku apmeklētājus ar savu klātbūtni.
Stāsts par Līgatnes dabas taku lāčiem nebūtu pilnīgs bez lācenītes Ilzītes pieminēšanas. Tieši viņa lielā mērā bija tā, kas padarīja Līgatni tik slavenu. Ilzīte sevi pasaulei pieteica aukstā, 2001. gada 11. janvāra naktī. Tieši togad zvērkope Velga Vītola nolēma riskēt un paņemt mazo lācēnu pie sevis, lai mēģinātu Ilzītei dot to, ko ik gadu tās īstā māte nevēlējās un nepiemēroto dzīves apstākļu dēļ nespēja mazajai sniegt – iespēju izdzīvot... Tā bija pilnīgi jauna pieredze un Latvijā nebijis gadījums – no pašas pirmās dienas cilvēka izaudzināts lāča bērns, kurš piedzimstot bija vien plaukstas lieluma, puskilogramu smags, pilnībā bezspēcīgs, mātes pienu nedabūjis, nosalis un izmisīgi pēc mammas siltuma un rūpēm nobrēcies kunkulītis. Sākumā gāja grūti, taču vēlme izdzīvot un dzīvot beigu beigās izrādījās stiprāka, un jau pavisam drīz pa Līgatnes dabas taku mežiem un pļavām apkārt skraidīja mazs un brašs lācēns, bet zvērkope Velga ieguva savu otro vārdu „Lāču Mamma”. Šobrīd lācenīte Ilzīte dzīvo atsevišķā voljerā no sava bioloģiskā tēva Mikus un tēvabrāļa Puikas, jo, radusi par ģimenes locekļiem uzskatīt cilvēkus un pati pieskaitīt sevi pie tiem, Ilzīte nekad ar saviem īstajiem radiniekiem nav tikusies un no tiem baidās, turklāt pieaugušus lāčus laist un turēt kopā nedrīkst – nesatiek! Taču, tā kā abi lāču iežogojumi atrodas netālu viens no otra, visi to iemītnieki savstarpēji saskatījušies un saostījušiem gan ir.
Lācenīte Ilzīte, atšķirībā no abiem lāču puikām, ir daudz godīgāks un kārtīgāks lācis – viņa savā voljerā gandrīz nemaz nerok bedres, nekāpj un neskrāpē kokus, tādā veidā jau vairāk nekā 10 gadus saglabājot to zaļu, praktiski neskartu un nepārveidotu. Tiesa, mazliet šeit palīdz arī elektriskais gans – galvenais koku sargātājs. Ilzītei, kā jau mazai dāmai, ir labākas manieres un „galda kultūra”, kas īpaši redzams veidā, kā viņa katru gadu mielojās ar savām, Velgas Vītolas pašgatavotajām, dzimšanas dienas tortēm – kumosu pa kumosiņam, nekad neizjaucot audžu mammas rūpīgi veidoto kompozīciju. Lācenītes Ilzītes mīļākie kārumi ir treknas zivis un liellopu gaļa, kaltēti liellopu kuņģi, rieksti un, kā jau visiem lāčiem, arī medus. Savukārt viņas tētim Mikum ļoti garšo svaiga vistas gaļa un zivis. Tēvocis Puika drīzāk ir saldummīlis, kurš nekad neatteiksies no medus vai garšīga ievārījuma. Jāpiemin arī, ka neviens no Līgatnes dabas takās mītošajiem lāčiem nekad nav gulējis īstu ziemas miegu – dzīve visapkārt ir pārāk interesanta, lai to palaistu garām! Vienīgi, kad ziemās ārā ir liels sals, tad gan neviens degunus no migām laukā nebāž...
Gan lācenīte Ilzīte, gan Mikus un Puika ļoti priecājas par katru jaunu apmeklētāju, senu un uzticamu draugu, un ikvienu, kas atrod laiku un iespēju apciemot tos Līgatnes dabas takās!