Latvijas etnogrāfiskais brīvdabas muzejs

Patlaban tas aizņem 87,66 Ha lielu platību priežu mežā Juglas ezera krastā. Uz muzeju pārvestas, uzstādītas un iekārtotas 118 senas celtnes no visiem vēsturiskajiem Latvijas novadiem – Kurzemes, Vidzemes, Zemgales un Latgales no 17. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta 30. gadu otrajai pusei.

Muzejā izveidotas latviešu zemnieku, amatnieku un zvejnieku sētas. Visās apskatāma pastāvīgā ekspozīcija – sadzīves un darba priekšmeti, interjera iekārtojums – , kas raksturo laika posmu, novadu un mājas saimnieku nodarbošanos. Apmeklētāji var iepazīties ar Kurzemē dzīvojošo lībiešu zvejnieku, Latgales krievu vecticībnieku saimniecībām. 1997. gada 16. maijā tika atklāta „Jaunsaimnieku” sēta kā liecinājums 1920. gada Agrārajai reformai

Muzejā strādā amatnieki, svin latviešu gadskārtu ieražu svētkus, izstāžu zālē var skatīt tautas lietišķās mākslas studiju un muzeja krājuma izstādes.
Muzeju gadā apmeklē vairāk nekā 100 tūkstoši cilvēku no visas pasaules.

Muzeja Lauku nodaļa VĒVERI Vecpiebalgas novadā

Piebalgas "Vēveriem" ir vismaz 400 gadu sena vēsture. Pirmoreiz minēti 1601. gada zviedru revidentu dokumentos kā viena saimniecība. 18. gadsimta beigās iezīmēti kartē. Ilgajā miera posmā pēc Ziemeļu kara iedzīvotāju skaits auga. “Mērnieku laikos” - 1878. gadā, kad piebaldzēni izpērk zemi no muižas dzimtsīpašumā, Vēveros jau astoņas sētas. Veidojās tagad dabā redzamais sētu savstarpējais izkārtojums un apbūve. 1928. gada lauksaimniecības skaitīšanā 8 saimniecībās kopā ap 40 dažāda rakstura ēkas. 

• Lejasvēveri – saimnieks Lazdiņš – zemes platība 80 pūrvietas (1 pv – ap 0,3ha),
• Kalnavēveri – Vientiesis – 135 pūrvietas,
• Lielvēveri – Platais – 110 pūrvietas,
• Streinvēveri – Avens – 59 pūrvietas,
• Virolvēveri – (nav norādīts) - 93 pūrvietas,
• Mazvēveri – Vēliņš – 90 pūrvietas,
• Vecvēveri – Lāckājs – 85 pūrvietas,
• Jaunvēveri – Ķerpuls – 60 pūrvietas.

Kopš 20. gadsimta 80. gadiem "Vēveros"  iekārtota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Lauku ekspozīcija. Mērķis – saglabāt vēsturiski veidojušos kultūrainavu ar senatnīgām sētām, ēkām, ceļiem, koku stādījumiem. Saglabāt ēkas – Piebalgas zemnieku darba un dzīves pieminekļus – in situ – vidē un vietā, kur tie radušies. No minētajām saimniecībām sešas ir muzeja pārziņā, bet Lejasvēveri un Jaunvēveri - mantinieku privātīpašums. Vēveru ciemam piešķirts Valsts nozīmes kultūras pieminekļa statuss.

Piebalgā un arī Vēveros zeme nespēja lielās ģimenes pabarot. Iztikšanai ļaudis tradicionāli apguva vietējos amatus – linaudeklu aušanu un vērpjamo ratiņu izgatavošanu (dreijāšanu) tuviem un tāliem tirgiem. Ekspozīcijā aplūkojami audēju darba rīki no spoļu rāmja līdz stellēm, dažādi audumi, ratiņdreimaņa un zemkopja darbarīki, mūsdienu cilvēkam neierasti mājsaimniecības priekšmeti un lietas. Rādīts - kā bija pirms 100 gadiem un turpmāk.

Vēveru kalna augstākajā vietā (226m virs jūras līmeņa) vējos iekšā 1880. gadā Kalna Vēveru saimnieks Ansis Vientiesis uzcēla dzirnavas. 2008. gadā, piedaloties vietējam būvuzņēmumam Balga, tās atjaunotas iepriekšējā cēlumā. No dzirnavu galerijas un augšējā stāva lieliski redzams Vēveru kopskats un Piebalgas tāles. Var pamanīt tuvējo Slieķa ezeru ar milzīgu bebru mītni un vienkoča laivu.
Vai ziema vai vasara – būsiet gaidīti Vēveros!

Kontakttālrunis: 29364806

Rucavas pagasta PAPES KOŅU CIEMA „VĪTOLNIEKI”

„Vītolnieku” sēta Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja īpašumā iepirkta 1988. gada decembrī.
Sētā saglabājušās - dzīvojamā māja, celta 1981.gadā, kūts, stallis, šķūnis zem viena jumta (celts 1931.gadā), cūku kūtiņa (1931.-32.g), pagrabs, celts 1930.gadā, smēde, pirts, vasaras virtuve – zem viena jumta ( celta 1930. gadā) un klēts, celta 1889. gadā.

Pašlaik „Vītolnieki” tiek saglabāti kā Papes Ķoņu ciema zvejnieka – zemnieka sēta, kas raksturo 19. gs beigu un 20. gs. sākuma celtniecību, saimniekošanas veidu un sadzīves tradīcijas. Sēta ir tipiska un bez būtiskām izmaiņām atspoguļo Papes Ķoņu ciema apbūvi un plānojuma struktūru, kas sākusi veidoties 17.- 18.gs. kā Papes Kroņa muižas kalpiem – zemniekiem saimniecībām iedalītās zemes. Īpašuma zeme tika izpirkta 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā.

Ar 1995. gada 6. novembra Kultūras ministrijas pavēli Nr.71 Papes Ķoņu ciema sētas „Ķaupji”, „Gatevnieki”, „Vītolnieki”, „Smēdenieki”, „Jūrnieki”, „Kūpeļi”, „Mikjāņi” tika apstiprināti kā valsts nozīmes tautas celtniecības – arhitektūras piemineklis. BDM filiāle – muzejs „Vītolnieki” atrodas Papes Ķoņu ciematā 57 km no Liepājas un 12 km no Rucavas. Jūras piekrastes ainava ir vienreizīga ar savu pirmatnīgo dabu un augu dažādību. Šeit ir unikāla putnu rudens migrācijas vieta – starp Papes ezeru un jūru. Pašlaik ar Dabas fonda gādību Papes pļavas atgūst sākotnējo izskatu, pateicoties savvaļas zirgu un tauru ganībām.

Vēsturiski novada senie iedzīvotāji bija Kurši – drosmīgi jūras braucēji, karotāji (centrs – Impiltes pilskalns). 12.gs. novads nonāk Livonijas ordeņa pakļautībā. Hercoga Jēkaba laikā Pape un Rucava piedzīvo ievērojamu saimniecisko uzplaukumu. Iedzīvotāju galvenā nodarbošanās ir lauksaimniecība un zveja. Jau daudz vēlāk – 1930.gados – Pape ir otrs lielākais zvejniekciems Kurzemes jūrmalā aiz Pāvilostas.

1923.g. projektē ostu, kuru daļēji uzbūvē 1936. gadā. Plaukst zemnieku – zvejnieku saimniecības. Ir rosīga sabiedriskā dzīve ar centru Rucavā. Pēc otrā pasaules kara Papē nodibina kolhozu, zemes atsavina, taču turpinās plaša zvejsaimniecība. Pēc pierobežas zonas izveidošanas zvejas un cita saimnieciskā darbība praktiski izbeidzas. Papē paliek tikai vecie iedzīvotāji, saimniecības pārsvarā tiek izmantotas kā vasarnīcas vai tiek pārdotas lietuviešiem – atpūtas nolūkiem.