Saule sēž uz akmens, pin gaismas vainagu. Omulīgs vīrs ar rudu bārdu pārlaiž roku akmens plecam – silts, graudainas garozas klāts tas guļ, sūnās ietinies kā milzīgs un saziedējis maizes klaips no zemes jaunības laikiem. Rudais vīrs sāk akmeni modināt, sveicinot pieskaras akmens cietajai pierei, ar savu acu skatu saka: “Vai drīkstu tevi traucēt? Man ir kas padomā – es tevi pārvērtīšu par īstu lāci…” Tā ar katru ceļā sastapto akmeni savādnieks aprunājas un pierunā to doties sev līdzi. Vēlāk šie akmeņi satiekas “Ezeriņos”, pārtapuši par skudrām, vardēm, bruņurupučiem un citiem radījumiem, kas ir dabā sastopami …
Tūrisma klāsteris
